Šis 3 dienu brauciens bija vienkārši fantastisks. Tikām lutināti gan ar laika apstākļiem, gan kompāniju, gan neaizmirstamiem piedzīvojumiem.
Viss sākās tā: Agneses sapnis bija doties uz Kjerag. Tas ir 5 kubikmetru liels akmens iestrēdzis starp divām klintīm. Tā vieta atrodas 200 km attālumā no mūsu ciema. Mērķis IR. Vajag kompāniju. Čehu puisis Zdeņeks pieteicās doties ar mums. Plāns doties piektdienas rītā ar stopiem, tāpēc ceturtdienas vakarā devāmies meklējumos pēc poļu puiša Lukaša pa kopmītņu teritoriju. Kad beidzot viņu atradām bija jau 22.00. Jautājām ko viņš dara rīt... Teica - neko. Mēs ātri noreklamējām savu fantastisko ideju un viņš nekavējoties piekrita :) Tagad tik jādabū kartes un telts, bet tā jau mazākā bēda.
Nākamajā rītā devāmies uz skolas bibliotēku pēc kartes. Bibliotekāre, dāma gados, negribēja nemaz dot katri, un sauca mūs par "crazy internationals". ("Trakie internacionālie studenti" - tas mūsu ir biežākais apzīmējums). Tad mēs viņai apsolījām būt jauki un piesardzīgi un viņa atļāva doties :D
Sadalījāmies 2 pāros, bet trakākais bija tas, ka mums vakarā bija jāsatiekas vienā un tajā pašā vietā, jo katram pārim bija tikai puse telts :D Piedzīvojumi piedzīvojumu galā. Bet stopēšana tomēr ir vislabākais pārvietošanās veids, jo 1)uz daudzām vietām Norvēģijā nevar tikt ar sabiedrisko; 2)cilvēki ir ļoti jauki un atsaucīgi, un tā ir iespēja zemi iepazīt tādu, kāda viņa ir un nevis tādu, kādu to rāda reklāmas bukleti 3)"ceļš par brīvu + gids par brīvu " 4)pozitīvas emocijas 4)dažreiz tevi vēl arī pabaro :D Tā nu mēs devāmies...
Skati bija brīnišķīgi. Mēs gan iestrēgām nekurienes vidū uz 2 stundām, bet tas nav nekas jauns ne Latvijā, ne Norvēģijā :D
Tikmēr Agnese un Zdeņeks mēģināja sevi izklaidēt...
Jaukā atkalredzēšanās... Šodienas rezultāts Agnese+Zdeņeks=2 mašīnas, Beta+Lukašs=7 mašīnas :D Sastaptie cilvēki - ļoti, ļoti dažādi, un gandrīz visi runāja perfektā angļu valodā :)
Un ceļš, jā, nekurienes vidus...
Vakars bija brīnumjauks...
Pirmā apmetne tāpat kā viss cits - nekurienes vidū... Un šis jau saullēkts...
Jap, mēs turp dodamies...
Pa vidu vēl atradām par ko papriecāties, jo nācās pasoļot kādu labu gabalu līdz beidzot mūs kāds paņēma un visus reizē :)
Un beidzot brīnumaini brīnumainā kārtā mēs tiešām nokļuvām TUR! Tagad vēl tikai 3 stundu stāvs augšākāpiens..
Pusceļš.. "Are we there yet?" biežākais jautājums :D ... "Nop."
Gandrīz galā.. Un jau redzam mūsu mērķi :)
Pusdienu atpūta pirms lielās fotosesijas :)
Un mēs tiešām esam TUR :D Protams, katram vajag 100 bildes un tikai tad var kāpt nost, kaut arī kājiņas bišku trīcēja gan :D
Nākamajā rītā devāmies uz skolas bibliotēku pēc kartes. Bibliotekāre, dāma gados, negribēja nemaz dot katri, un sauca mūs par "crazy internationals". ("Trakie internacionālie studenti" - tas mūsu ir biežākais apzīmējums). Tad mēs viņai apsolījām būt jauki un piesardzīgi un viņa atļāva doties :D
Sadalījāmies 2 pāros, bet trakākais bija tas, ka mums vakarā bija jāsatiekas vienā un tajā pašā vietā, jo katram pārim bija tikai puse telts :D Piedzīvojumi piedzīvojumu galā. Bet stopēšana tomēr ir vislabākais pārvietošanās veids, jo 1)uz daudzām vietām Norvēģijā nevar tikt ar sabiedrisko; 2)cilvēki ir ļoti jauki un atsaucīgi, un tā ir iespēja zemi iepazīt tādu, kāda viņa ir un nevis tādu, kādu to rāda reklāmas bukleti 3)"ceļš par brīvu + gids par brīvu " 4)pozitīvas emocijas 4)dažreiz tevi vēl arī pabaro :D Tā nu mēs devāmies...
Skati bija brīnišķīgi. Mēs gan iestrēgām nekurienes vidū uz 2 stundām, bet tas nav nekas jauns ne Latvijā, ne Norvēģijā :D
Tikmēr Agnese un Zdeņeks mēģināja sevi izklaidēt...
Jaukā atkalredzēšanās... Šodienas rezultāts Agnese+Zdeņeks=2 mašīnas, Beta+Lukašs=7 mašīnas :D Sastaptie cilvēki - ļoti, ļoti dažādi, un gandrīz visi runāja perfektā angļu valodā :)
Un ceļš, jā, nekurienes vidus...
Vakars bija brīnumjauks...
Pirmā apmetne tāpat kā viss cits - nekurienes vidū... Un šis jau saullēkts...
Jap, mēs turp dodamies...
Pa vidu vēl atradām par ko papriecāties, jo nācās pasoļot kādu labu gabalu līdz beidzot mūs kāds paņēma un visus reizē :)
Un beidzot brīnumaini brīnumainā kārtā mēs tiešām nokļuvām TUR! Tagad vēl tikai 3 stundu stāvs augšākāpiens..
Pusceļš.. "Are we there yet?" biežākais jautājums :D ... "Nop."
Gandrīz galā.. Un jau redzam mūsu mērķi :)
Pusdienu atpūta pirms lielās fotosesijas :)
Un mēs tiešām esam TUR :D Protams, katram vajag 100 bildes un tikai tad var kāpt nost, kaut arī kājiņas bišku trīcēja gan :D
Tālākie skati ne mazāk iespaidīgi un komentārus nemaz neprasa :) Šeit patiesi atklājas dabas skaistums un tās Radītāja varenība. Veciem cilvēkiem, maziem bērniem un cilvēkiem ar vāju nervu sistēmu tālākās bildes skatīties nav ieteicams. Bet savarīgākais, kas jāpiemin - lai cik trakas izskatītos bildes, mēs katrā vietā izvērtējām drošību un ar dzīvību ne brīdi neriskējām :) Vajag tik mācēt nobildēt tā, ka izskatās traki :D
Tā nu mēs gājām un nonācām atkal lejā. Tagad tik jātiek prom no nekurienes. Vakars. Mašīnu stāvlaukumā nebija daudz, tāpēc jautājām pirmajiem braucējiem vai šie nevar mūs paķert līdzi. Jā var :) Vienu cilvēku priekšā, vienu aizmugures kravas nodalījumā un 4 mugursomas :D Pārējiem jāmēģina nākamā mašīna. Mēs ar Lukašu devāmies. Lukašam bija jūrasslimība kravas nodalījumā :D Tagad svarīgākais, lai Agnese un Zdeņeks arī tiek lejā, jo telts, atgādināšu, ir viena un visas mantas pie mums :D Tā nu mēs gaidījām, gaidījām, gaidījām... Un sagaidījām :)
Telti uzcēlām dīvainā vietā. Kaut kādā privātā pludmalē.. Gan jau nepamanīs :D Ja pamanīs - parunāsimies :)
Nakts dzīve...
Nakts nebija no siltākajām un telts no rīta bija apsarmojusi...
Atliek vēl tik ilgais ceļš mājās...
Šīs trīs dienas bija brīnumaisnas. Grūti to īstenībā aprakstīt. Un varbūt arī nevajag... Jo būtu pārāk daudz ko teikt. Uz redzēšanos pēc 10 dienām! Dodamies pēdējajā mācību braucienā - TAS TIK BŪS KAUT KAS!
