Kamēr mazie raksta kontroldarbu :D

Man atslodzes brīdis ;)
Mazie raksta kontroldarbu (he he) par Latvijas ģeogrāfiju... Viss kluss un mierīgs, špikošanas nekādas, jo godīguma kodekss ASV ir ļoti, ļoti svarīga lieta... Un ko dara učene? Protams, sēž netā :D
Mums te traki karsts un sutīgs- tā, ka ārā grūti paelpot... Bet citādi tas mūs netraucē - vakar pēc stundām spēlēju tenisu un vakarā pludmales volejbolu, šodien iešu sērfot (ar vindsērfinga dēli gan bet nu tomēr) jo ir netipiski liels vējš.
Aizvakar bija lielā futbola spēle – skolēni pret darbiniekiem (es ar uzspēlēju). Spēle beidzās ar neizšķirtu 2:2 un tā arī atstājām – lai jau paliek tā draudzība.
Pirms nedēļas bija basketa nogale, repektīvi Garezera strītbola čempis. Protams, man arī bija jāspēlē, pat tad, kad paziņoju, ka spēlēt nemāku un no manis nav nekādas jēgas.. Labi, ka bijām 4 cilvēki komandā – es varēju spēlēt spēlēs, kurās pretinieki bija par galvas tiesu īsāki :D Tā bija panākumu atslēga, jo finālos spēlēja Agnese un 2 puiši. Mums ir zelta medaļa ;)
Nevaru sagaidīt nākamo nedēļas nogali – voleja nogali. Tās ir lielas sacensības (ap 30 komandām) volejbolā. Tas ir katra gada lielākais notikums Garezerā. Man būs jautra komanda – būs interesanta diena ;)
Rītdienu pavadīšu kondicionieru paradīzē - lielā šopinga diena ;) Brauksim ārā no meža uz pilsētiņu, kur galvenais ir veikali (tā teikt, pilsēta – šopingmols)

Un vakarā Garezerā būs slaveno Čikāgas Piecīšu koncerts, jo šogad ir Garezera lielā 45 gadu jubileja.

Ir pagājis 2/3 mana laika Garezerā... Neticami, ka laiks tā skrien – liekas tikko šeit ierados un nu jau jābrauc prom...

Esmu atkal tā meža vidū...

Esmu atkal Garezerā.


Burājam?!

Jau ir pagājušas 3 nedēļas šeit. Laiks te iet daudz savādāk (un ar to es patiešām domāju “dīvaināk”) nekā mājās vai kaut kur citur. Diena šķiet bezgalīgi gara, jo ir pilna visādu notikumu un cilvēku, bet 3 nedēļas, turpretim, šķiet it kā palidojušas. Negribas ticēt, ka puse laika šeit jau ir nodzīvots. Kāpēc es tik ātri došos mājās? Došos mājās, lai tur pavadītu 1,5 dienas un dotos tālāk uz Ziemeļiem – skaisto Norvēģiju. Tur mācīšos 4 mēnešus Erasmus apmaiņas programmā, bet par to vēlāk, jo pašlaik esmu tropiskā klimatā un par aukstumu i domāt negribas :)

Jā, esmu pieradusi pie karstuma un sutas, respektīvi, turku pirts. Vakar bija traki karsts un elpot bija grūti, bet tad nogāza lietus (nevis kā ar spaiņiem, bet mucām!). Biju pastaigāties un atgriezos bez nevienas sausas vietiņas..

Pašlaik esmu “lieveņdežūrā” kādas 5 stundas, tāpēc beidzot sadūšojos atkal rakstīt. “Lieveņdežūrā” ir vienkārši jāsēž un jāpieskata mītne. Tā nu es te sēžu un pieskatu...

Jūtos te jau kā mājās. Mežs, skola, ezers, dzīvnieki - stirnas, zaķi, vāveres, burunduki, jenoti un visādi resnie putni – no civēkiem tie vairs tā īsti nebaidās, bet nāk naktīs mieloties ar bērniem izbirušajiem cepumiem, konfektēm vai vienkārši atkritumiem... Reiz viens “rakūns” (par jenotiem te tos neviens nesauc) kaut kā naktī ticis mājiņā un ar priekšķepām vienas metenes gultā..

Te īstenībā ir kolosāli, protams, ar savām melnajām dienām, bet kopumā lieliski. Es šeit tāpat kā pagājušajā gadā mācu Latvijas ģeogrāfiju Amerikas un Kanādas latviešu bērniem. Nometne šeit ir 6 nedēļas gara. Viņu ikdiena sastāv no 4 mācību stundām, pēcstundu nodarbībām(burāšana, airēšana, futbols, basketbols, teniss(jā, vēl es vadu arī tenisa nodarbību), rotkalšana, keramika utt.), kora, vakara nodarbībām(karogu spēle, ūdens volejbols, balles utt.) un, protams, ļoti garšīgām ēdienreizēm. Darāmā viņiem netrūkst. Sākumā nevarēju saprast, kāpēc lai bērni gribētu vasaru pavadītstingrā disciplīnā, bez tam vēl skolā. Bet viņiem šīs ir labākais gada piedzīvojums un skaistākās atmiņas mūža garumā.

Mana ikdiena sastāv no Latvijas ģeogrāfijas, dažām dežūrām, tenisa un brīvā laika :)
Brīvo laiku es šeit tik ļoti izbaudu, ka stundu gatavošana un darbu labošana vienmēr kaut kā pārceļas uz vieniem naktī. Hmmm... Es tak joprojām esmu students – visu daru pēdējā brīža pēdējā brīdī :D

Stuntās iet ļoti labi.. Bērni ir gandrīz klausīgi... Nesen uzzināju, ka, te, Amerikā, parasti bērnus ar uzvedības problēmām raksturo šādi: “Jānītis ir ļoti spējīgs. Uzticiet viņam dažādus pienākumus un lieciet daudz darīt”... Skan labi, ne? :D Man ir tādi daži, kuri ir “ļoti spējīgi un kuriem ir daudz jāliek darīt”
Brīvajā laikā skrienu, peldos, spēlēju tenisu, volejbolu, burāju, bija arī iespēja braukt ar vēja dēli, taisam saldējuma ballītes(te ir traki garšīgs saldējums). Biju pat sev netipiskā noderbē – sauļojos... Nodegu pamatīgi. Pietika. Vakar skolotājiem bija superpiedāvājums – braukt ar motorlaivu. Manas laivas vadīšanas prasmes novērtēja ar 3 no 5. Visi sūdzējās par jūras slimību no manas braukšanas, bet vismaz bija jautri :D šeit ir vēl tik daudz neizmēģinātu lietu.. Tik daudz dažādu cilvēku ar visādām prasmēm - vieta, kur cits no cita var daudz gūt!



Laiks ir ļoti piepildīts. Bilžu nav – tāpat kā pagājušajā gadā. Man ir grūti kaut ko bildēt, jo bildēs nevar parādīt to, kā ir patiesībā. Bet citi ir bildējuši, tā ka varbūt pārķeršu kādas :)

“Sveika, Latvija!”

“Sveika, Latvija!”
Tās nav manas ardievas Latvijai! Tas ir projekts, kurā es piedalījos kā audzinātāja Amerikas (un Austrālijas) latviešu bērniem, 2 nedēļas ar autobusu ceļojot pa Latviju :)


Mūsējie kopā ar Latvijas skolēniem

Tas bija lielisks piedzīvojums! Ceļojām ar autobusu, gulējām viesnīcās un viesu namos, apskatījām Latvijas skaistākās un interesantākās vietas. Programma bija ļoti saspringta - 2 nedēļās redzēju vairāk tūrisma apskates objektu, nekā 2 gados kopā! Bijām Rīgā (muzeju muzejos), Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē un Latgalē – respektīvi, visur... pat vizītē pie Zatlera un Saeimā bijām :)
Bijām 3 audzinātāji, gide un šoferis un 50vietīgs autobuss uz 13 bērniem :D Nav slikts komforts ne? :D
Latvijā tūrisms un apskates objekti ir ļoti progresējuši, bet arī sadārdzinājušies pēdējo 3 gadu laikā.. Daudzkur ekskursijas tiek pasniegtas interaktīvā un ļoti interesantā veidā, kas mani patiesībā pārsteidza. Muzeji nu ir daudz inetesantāki kā reiz – manā jaunība :D

Vietas un lietas, ko es no šī visa varētu noteikti ieteikt (nu man patika ļoti):

Izrāde “Skroderdienas Silmačos”
Brāļu kapi (daudz redzēti, bet joprojām iespaidīgi)
Aglonas maizes muzejs (Programma ar miltu malšanu, dancošanu lielu pa Latgaliešu modei klātu pusdienu galdu, no kura bija fiziski grūti piecelties)
Pumpura muzejs Lielvārdē (mums pašiem bija jāpiedalās “Lāčplēša atstāstā”. Ļoti labs veids kā atcerēties obligāto (kādam, iespējams, nelasīto) literatūru... Eh, ja visas grāmatas šitā pasniegtu... :D
Dzintara rotu darināšana pašiem pie Liepājas dzintara meistariem
Turaidas muzejrezervāts
Tikšanās ar vienu no latvijas labākajiem kalējiem Daumantu kalniņu viņa darbnīcā Cēsu pilī
Kokneses pilsdrupas (klasiski, bet ļoti ļoti skaisti)
Rūķīšu mežs Tērvetē (Objektam ir lieliska infrastruktūra – man šķiet ka norāžu bija vairāk un saprotamākas nekā Rīgā (respektīvi, katrā stigu krustpunktā), labi gidi un patīkams atpakaļceļš ar vilcieniņu)



Mūsu zaķīši Kokneses pilsdrupās

Šie ir tikai nedaudzi no objektiem un vietām, ko redzējām un piedzīvojām. Visu laiku bijām kustībā. Un tā visu dienu. Bijām arī apciemot 2 lauku skolas un pavadījām 2 lieliskus vakarus ar latviesu jauniešiem ar pirti baļļu un citām aktivitātem... Un tad, protams, audzinātāju ballītes vakaros :)

Izklausās, ka es tikai ballējos... Un to par strādāšanu sauc? Darbs īstenībā bija 24/7. Visu laiku jābūt ar bērniem, hmmm, jauniešiem. Viņiem visiem 13-14 gadi. Mācījos būt draudzīga, bet stingra (nav viegs uzdaevumas)... Īpaši tad, ja jaunieši jāapsauc vai jāsoda par palaidnībām, kas man pašai likās asprātīgas un smieklīgas. Darba specifikā neiedziļināšos, bet varu pateikt tikai to, ka viņi tika pie lielās sodu sistēmas „Sodu burkas”. Katram savs sods par neuzvešanos vai palaidnībām bija jāvelk no „sodu burkas”. Nest audzinātāju koferus, apkalpot audzinātājus pie galda, tīrīt autobusu, nest savu koferi 6 reizes ap viesnīcu, dziedāt latviešu diesmas pa mikrofonu, rakstīt 70 reizes “nākamajās dienās uzvedīšos labi”, rakstīt domrakstu “cik mīļi ir mūsu audzinātāji”.... nu izdomas mums netrūka un mēs viņus 2 nedēļu laikā par jēriņiem pataisījām :D

Tā mums gāja...
Kopsavilkumu no šī visa var uzrakstīt dažos teikumos.
1)Latvija ir skaista, tajā ir tik daudz, ko redzēt un mīlēt. Lai tikai man kāds pasaka, ka Latvijā nekā nav!!! Pat ārzemju latviešu jaunieši, kas daudz savā dzīvē ir redzējuši, šo ceļojumu sauc par vienu no labākajiem ceļojumiem mūžā un Latviju par ļoti ļoti skaistu zemi ;) Mēs, LL (Tā viņi sauc Latvijas latviešus), varam būt lepni!!!!
2)Un bērni ir eņģelīši, ja viņus iemācās runāt „viņu valodā” :D


Bijusi laba diena :D

Nākamā reportāža jau no tāltālās zemes..
Lai saulaina vasara,
Beta